No oktobra līdz maijam Samanta, aktīva VNF jauniete, dzīvoja Azerbaidžānā, būdama Eiropas Solidaritātes korpusa brīvprātīgā jaunatnes organizācijā. Augusta beigās viņa kopā ar VNF ilgtermiņa brīvprātīgajām no Azerbaidžānas organizēja Azerbaidžānas kultūras pēcpusdieu Valmierā, kurā iepazīstināja interesantus ar Eiropas Solidaritātes korpusu un Azerbaidžānas kultūru.
Par Azerbaidžānu, brīvprātīgo darbu un savu pieredzi Samanta stāsta:
Kāpēc Azerbaidžāna un brīvprātīgais darbs?
Doma, ka pēc vidusskolas vajadzētu vienu gadu veltīt, lai nedaudz iepazītu pasauli, maisījās pa galvu jau kādu laiku. Gribēju pirms universitātes uzsākšanas ieguldīt savu laiku pozitīvu pārmaiņu veicināšanā, aktīvi padarboties, piedzīvot ko jaunu un nebijušu, tāpēc nolēmu doties Eiropas Solidaritātes korpusa brīvprātīgajā darbā.
Ņemot vēra, ka vēlējos padzīvot vidē, kas krasi atšķīrās no ierastā, biju nolēmusi, ka tā būs kāda kultūras ziņā ļoti citāda valsts. Sākumā izsvēru Ziemeļāfrikas vai kādu Tuvo Austrumu galamērķi, bet tas manai ģimenei šķita pārāk eksotiski pirmajam ilgtermiņa ceļojumam, tāpēc Azerbaidžāna bija gluži vai kā kompromiss - musulmaņu kultūra, bet ne radikāli ierobežojoša, neiepazīta, bet tomēr zināma kā viena no bijušajām PSRS valstīm. Azerbaidžānas vēsture mani ieintriģēja, jo īpaši, salīdzinot viņu attieksmi pret PSRS un Krieviju ar Latvijā valdošo viedokli. Kā arī biju tur jau iepriekš paciemojusies, nodibinot kontaktus ar progresīvi domājošu jaunatnes organizāciju, kas priecājās mani uzņemt.
Ko tieši tur darīji?
Es darbojos starptautiski viskatīvākajā Azerbaidžānas jaunatnes organizācijā “COMMON SENSE” pilsētā Sumgajit (trešā lielākā pilsēta, 30km attālumā no Baku). Organizēju dalībnieku atlasi starptautiskiem projektiem, rakstīju pieteikumus jauniem projektiem, rīkoju biedru tikšanās, komunicēju ar partneriem no citām Eiropas organizācijām, īstenoju savas iniciatīvas.
Viena no tādām visspilgtākajām iniciatīvām bija Europa Photo Marathon (Eiropas foto maratons), ko rīkoju kopā ar starptautiskiem brīvprātīgajiem Tbilisi un Erevānā. Vienā dienā, 30. novembrī, trijās Kaukāzu valstu galvaspilsētās vienlaicīgi notika foto maratons, kurā dalībniekiem bija visas dienas laikā jādodas pilsētā un jāuzņem 15 dažādas fotogrāfijas 15 dažādām tēmām. Tēmas bija sadalītas virsrakstos - individualitāte, dažādība, savienība; aicinot dalībniekus padomāt, ko Eiropa nozīmē viņiem. Pēc tam atlasījām labākos attēlus un izveidojām izstādi, kas, ja nebūtu globālās pandēmijas, tiktu izrādīta Eiropas dienā gan Baku, gan Tbilisi, gan Erevānā.
Daudzas no manām ieplānotajām aktivitātēm nācās atcelt pasaulē esošās situācijas dēļ. Atbraucu mājās pusotru mēnesi ātrāk nekā plānots, pabeidzot savu projektu attālināti, veidojot reprezentatīvus materiālus.
Kādas ir galvenās atšķirības starp dzīvi Azerbaidžānā un Latvijā?
Azerbaidžānā sabiedrība ir vairāk vērsta uz kolektīvu domāšanu, cilvēki sevi vairāk identificē kā daļu no kādas grupas, kamēr Latvijā cilvēki ir vairāk individuālisti. Man grūti bija saprast, cik gan nozīmīgs azerbaidžāņiem ir ģimenes, kaimiņu, draugu vai kolēģu viedoklis saistībā ar personīgiem jautājumiem. Tur cilvēki daudzreiz vairāk seko sociālām normām, rīkojoties “kā pieņemts” un neuzdrošinoties darīt citādāk. Papildus tam dzimumu lomas ir ļoti izteiktas - konkrētas vietas tikai vīriešiem, viendzimuma draugu bariņi, vakarpusē reti manāmas meitenes uz ielām. Biju pieradusi, ka jaunatnes jomā parasti meitenes ir tās aktīvākās, tomēr Azerbaidžānā man par lielu pārsteigumu bija citādi, sabiedriski aktīvāki bija puiši un iesaistīt projektos meitenes bija grūtāk.
No pozitīvās puses skatoties, cilvēki ir ļoti viesmīlīgi, kas, manuprāt, Latvijā un kopumā Eiropas valstīs paliek arvien mazāk raksturīgs. Ja esi viesis viņu valstī, katrs centīsies pēc vislabākās sirdsapziņas palīdzēt, iepazīstināt ar vietējiem ēdieniem, kultūru, uzaicinās uz tēju. Sarunas starp svešiniekiem nav nekas neierasts, azerbaidžānis labāk pajautās ceļu garāmgājējam nekā Googlei.
Cilvēki dzīvo vairāk tieši šodienai un šim brīdim, neplānojot, nesteidzoties, kam, manuprāt, piemīt izteikts šarms. Sumgajitā, pilsētā, kurā es dzīvoju, nebija sabiedriskā transporta saraksta, tā vietā visi zināja, ka, piemēram, autobuss nr. 7 brauc ik pa 3 minūtēm, kas mani sākumā ļoti kaitināja, tomēr ar laiku sapratu, ka mācēt neiespringt par lietām, ko nevari kontrolēt, arī ir svarīgi.
Kāpēc starp divām pasaules daļām?
Vai Azerbaidžāna ir Eiropa, vai Āzija ir jautājums, ko, manuprāt, uzdod ikviens valsts viesis. Ja par Eiropas robežu tiek uzskatīti Urālu kalni, tad Azerbaidžānu, kā arī Armēniju un Gruziju, var pieskaitīt Eiropas pasaules daļai, bet, protams, visiem zināms, ka tas nav tikai ģeogrāfijas stundas jautājums. Iepazīstot ģeopolitisko situāciju, azerbaidžāņu kultūru, valodu, ticību un tradīcijas, grūti to nosaukt par Eiropas valsti, jo tās kultūra, piemēram, ir cieši saistīta ar Tuvo Austrumu valstīm, kā Irānu un Turciju, kā arī, protams, faktu, ka Azerbaidžānā izplatītākā reliģija ir Islāms. Svarīgi gan piebilst, ka tā ir sekulāra musulmaņu valsts un cilvēki lielākoties nav reliģiozi, bet Islāmam ir liela nozīme tieši kultūrā un sabiedrības funkcionēšanā.
Interesanti, ka mans Azerbaidžānas draugu loks lielākoties teiktu, ka viņi ir eiropieši, jo tie ir jaunieši, kas māk angļu valodu, ir bijuši ārzemēs, nav īsti reliģiozi un vēlas redzēt demokrātiskas pārmaiņas valstī, tomēr uz kopējā iedzīvotāju skaita domāju, ka tā ir mazākā daļa.
Šo septiņu mēnešu laikā daudz domāju par to, ko man nozīmē Eiropa un būt eiropietei, jo sapratu, ka tas pilnīgi noteikti nav tikai ģeogrāfijas jautājums.
Kas notika Azerbaidžānas kultūras pēcpusdienā un kā radās ideja šādu pasākumu rīkot?
Kā jau minēju, mājās atbraucu diezgan negaidīti, neiespējot īstenot vēl daudzus projektus; pat kārtīgu atvadu ballīti neizdevās uzrīkot, tāpēc iekšēji visu laiku bija tāds kā nemiers, ka kaut ko vēlos darīt. Tad nu nolēmu kopā ar azerbaidžāņu meitenēm aicināt valmieriešus iepazīties ar Azerbaidžānas kultūru, ēdieniem, dejām un cilvēkiem.
Pasākumu organizējām 27. augustā, iekļaujot pieredzes stāstus par Eiropas Solidaritātes korpusu un divas dažādas darbnīcas - kultūras un saldumu gatavošanas. Dalībnieki varēja iepazīt azerbaidžāņu izslavēto tējas kultūru, iemācīties tradicionālās dejas, pagatavot baklavas un šekerburas, kā arī iepazīties ar Azerbaidžānu caur sarunām ar pašiem azerbaidžāņiem. Pasākumu ar dažādiem azerbaidžāņu labumiem atbalstīja Azerbaidžānas vēstniecība Latvijā, no kuras bija ieradušies arī vairāki viesi, ieskaitot Azerbaidžānas vēstnieku.
Kāpēc jauniešiem vajadzētu izmantot Eiropas Solidaritātes korpusa sniegto iespēju?
Mūsdienās ļoti daudz jaunieši sāk studēt kaut ko tikai tāpēc, lai kaut ko studētu, lai gan paši nemaz vai nu nezina, ko vēlas, vai arī uztraucas par sabiedrības spiedienu. Es uzskatu, ka brīvprātīgais darbs pēc vidusskolas (vai arī vēlāk) ir lieliska iespēja iepazīt sevi, pasauli un gūt lielāku izpratni par to, ko tad dzīvē vēlēsies darīt un kāds būs tas mans pienesums sabiedrībai.
Sava projekta laikā saskāros gan ar pozitīvām pieredzēm, gan negatīvām. Nācās mācīties, izaicināt sevi, pierast un pieņemt citādo, tomēr tas laiks mani pārliecināja, ka pasaulē eksistē kaut kas vairāk par konvencionālo pieeju izglītībai un tradicionālo darba formātu. Pēc sava projekta esmu vēl vairāk pārliecināta, ka nākotnē vēlos mācīties un strādāt tā, lai sniegtu pozitīu pienesumu vietējās kopienās, veicinātu sadarbību starp dažādo un risinātu sociālās problēmas.
Samanta Berga
08/2020
___________
Vairāk par Eiropas Solidaritātes korpusu vari uzzināt šeit.
Ja arī tevi interesē iespēja doties brīvprātīgajā darbā, droši sazinies ar mums!
